Categories
Uncategorized

Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldību

Brīvdienās beidzot pievērsos kādam sen atliktam ātrajam pētījumam par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldību. Pēc, manuprāt, ne pārāk sekmīgās Rīgas Satiksmes padomes locekļu atlases procedūras, nolēmu izpētīt kāds vispār ir valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību padomju un valžu sastāvs. Īpaši pievēršot uzmanību šo amatpersonu pieredzei privātajā sektorā.
Sāksim ar atlases kritēriju definēšanu. Pieņēmu, ka ir privātā sektora pieredze, ja neizpildās kāds no sekojošiem nosacījumiem (vai vairāki):

  • Darbu kapitālsabiedrībā apvieno ar darbu valsts vai pašvaldības pārvaldē;
  • Pirms kļūšanas par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekli strādāja valsts vai pašvaldības iestādē un 3 gadus pirms tam nav strādājis privātajā sektorā;
  • Iepriekšējā darba pieredze kapitālsabiedrībās ir tikai valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībās (ar atsevišķiem izņēmumiem, piemēram Latvenergo tomēr darbojas tirgus apstākļos, šo pieredzi ieskaitīju kā atbilstošu).

Īsāk sakot – vai kandidātam ir pieredze privātajā biznesā. Darbs akadēmiskajā vidē (noteiktā līmenī) arī tika pieskaitīts kā atbilstošs.
Datu avoti ir uzņēmumu mājas lapas, kurās ir norādīta amatpersonu dzīves gaita vai vismaz nozīmīgākā pieredze, kā arī atvērtie resursi – linkedin.com, info.ur.gov.lv u.c.
No PKC mājaslapas atlasīju tur uzskaitītās kapitālsabiedrības. Ārpus saraksta atstāju veselības nozares uzņēmumus, izņemot lielās slimnīcas, kā arī ārpus Rīgas pašvaldību un NEPLP kapitālsabiedrības. Slimnīcas tādēļ, ka pārsvarā tur ir ārsti un praktiski nav privāto organizāciju, kurām pielīdzināt atbilstošu pieredzi.
Izgāju cauri 49 kapitālsabiedrībām (saraksts ir pievienots te) un to amatpersonām. Kopumā sanāk 90 padomes locekļu vietas un 128 valdes locekļu vietas. No padomes locekļiem 42 jeb 47% nav privātā biznesa pieredzes:

Savukārt no valžu locekļiem, šādas pieredzes nav 46 jeb 36% no kopējā valžu locekļu skaita:

Vēl pāris lietas, kas iekrita acīs:
1) Vairākās kapitālsabiedrībās vieni un tie paši valdes locekļi strādā jau vairāk nekā 10 gadus;
2) Kapitālsabiedrību padomēs ir vairāku ministriju vadošais personāls (valsts sekretāri, valsts sekretāru vietnieki). Praktiski tas ir legāls veids kā viņiem tiek organizētas piemaksas pie atalgojuma;
3) Ir izveidojusies kategorija ar “profesionāliem valdes un padomes locekļiem”, kas rotē pa dažādām kapitālsabiedrībām jau vairāk nekā 10 gadus. Bez nekādas privātā sektora pieredzes.

Galvenais jautājums, ko būtu jāuzdod: vai tāds bija reformas mērķis?

Manuprāt, nē. Mērķis ir nodrošināt labāku pārvaldību un tuvināt to privātā sektora efektivitātei. Kā šo kapitālsabiedrību amatpersonas bez privātā sektora pieredzes to var izdarīt, man nav skaidrs. Līdz ar to uzskatu, ka reformas mērķis nav sasniegts. Nevar noliegt, ka ir būtiski uzlabojumi, bet vismaz šajā jomā, tie nav pilnībā sasniegti. Rezultāts ir tāds, ka politiķus valdēs un padomēs daļēji ir nomainījuši ierēdņi.

Ņemot vērā, ka daudzās kapitālsabiedrībās tuvojas valdes un padomes locekļu pilnvaru termiņu beigas, manuprāt, ir nepieciešams veikt sekojošas izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai nodrošinātu jaunu un kvalificētu speciālistu iesaisti:
1) Svītrot normas, kas paredz valsts sektora vadoša amata pieredzi pielīdzināt privātā sektora pieredzei. Tā nav un tuvākajā laikā nebūs līdzvērtīga;
2) Ierobežot augstākā līmeņa ierēdņu vienlaicīgu atrašanos padomēs un pamatdarbā. Jāizvēlas viens amats, bez iespējām savienot. Pie viena beidzot vajag arī reformēt valsts pārvaldes atalgojumu sistēmu, lai uz ierēdņu amatiem ir normāla konkurence;
3) Ieviest termiņu ierobežojumus valdes locekļiem valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās kā tādās (piemēram – ne vairāk kā 10 gadi), lai novērstu to rotēšanu starp dažādām kapitālsabiedrībām.